Covid-19 krīzes nacionālais naids, pazudušais drons spiegojot Krievijā un citas absurdas rusofobijas0

Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Dzīve liecina, ka nav attaisnojušās Krievijas propagandas kanālos jau aprīļa sākumā dzirdamās gaviles, ka gadiem prognozētā Baltijas valstu ekonomiskā “katastrofa” beidzot iestāšoties, pateicoties Covid-19.

Koronavīrusam, pēc propagandistu ieceres, bija jāsagrauj vēl tās “ekonomikas atliekas”, kas Baltijā skaitījās vārguļojam pēc tam, kad Krievija sāka mērķtiecīgi mazināt eksportu un importu caur Baltijas ostām.

Šādas runas tagad pieklusušas, atgriežoties pie vecā repertuāra – vispirms jau “rusofobijas” un “fašistiem”.

Tomēr pavisam neizmantot vīrusu arī būtu grēks, tādēļ Kaļiņingradā bāzētā, izteikti pret Baltiju, Poliju un Ukrainu vērstā propagandas ziņu vietne “rubaltic.ru” pasludinājusi: “Krīze Baltijā izsauks naida vilni pret slāviem.”

Sacerējuma autors klāsta sekojošo: “Koronavīrusa pandēmijas maksimuma laikā Latvijā sākusies naida kurināšana pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem.

Latvijas krievu iedzīvotājiem masveidā tiek piesūtītas anonīmas vēstules ar draudiem un nacionālistiski politiķi liek saprast, ka koronavīrusu izplata krievi.”

Latvijas Drošības dienests neko nedarot, lai notvertu draudu vēstuļu izsūtītājus, un kāpēc lai darītu, ja ar starpnacionālā naida kurināšanu nodarbojoties ne tikai anonīmu vēstījumu autori, bet arī Latvijas “politiskā elite”.

Izrādās, jau 2008. gada ekonomiskā krīze esot izraisījusi “nacionālo minoritāšu tiesību ierobežošanas vilni” un “radikāli palielinājusi ultralabējo nacionālistu pozīcijas”. “Šodien ir jauna krīze, un Baltijā tā draud novest līdz vēl vienam radikālā nacionālisma uzliesmojumam un kārtējam slāvu mazākuma vajāšanas vilnim,” prāto “rubaltic.ru”.

Slāvi domrakstā tiek piesaukti tādēļ, ka tagad Baltijas valstīs, īpaši Igaunijā, tiekot vajāti arī ukraiņu viesstrādnieki. Koronavīrusa krīzi Rietumos jau salīdzinot ar pagājušā gadsimta 20.–30. gadu Lielo depresiju, kad viena no sekām bija dažādu pakāpju radikālisma diktatūru iedibināšanās Austrumeiropā: “Otrā Lielā depresija var aizslaucīt no Baltijas pēdējās civilizācijas pēdas, kas tai vēl palikušas.”

“Patiesība” par dronu

Nedaudz svaiguma melu ziņu piedāvājumā maija pirmajā pusē ienesušas interpretācijas par 2. maijā Latvijā pazudušo dronu jeb bezpilota lidaparātu, kas noslēpumaini izgaisa izmēģinājuma lidojuma laikā, lai atrastos 15. maijā, ieķēries Garkalnes novada mežu priedēs.

Pati par sevi ziņa kā amizants notikums guva plašu publicitāti ne tikai Krievijas medijos, tomēr pēdējos tā šad tad ieguva savdabīgas nianses.

Tā vietne “SvobodnajaPressa” apgalvoja, ka drons pazudis “netālu no Krievijas robežas”.

Ziņa par bezpilota lidaparāta pazušanu tikai šķietot kurioza, jo Latvija par lidaparāta pazušanu brīdinājusi visas kaimiņvalstis, tikai ne Krieviju, bet starp Rīgu un Pleskavas rajonu taču esot tikai aptuveni 300 km! Lasītājam būtu jāsaprot, ka arī drona lietā izpaudusies, mazākais, “rusofobija”.

Savukārt tāds interneta medijs kā “Federaļnoe agenstvo novostei” prāto: “Jo skaļāk paziņojumus Baltijas valstis sniedz par draudiem, kas tām nāk no Krievijas, jo vairāk zaudē kontroli pār situāciju pašas savā teritorijā. Īpaši spilgti šī tendence parādījusies nesenajā incidentā ar dronu, kas Pierīgā aizbēdzis no saviem radītājiem.”

Ņemot talkā fantāziju, vietnes autors sacerējis veselu stāstiņu par notikušo. Ilustrācijai teikums: “Latvijas Nacionālie bruņotie spēki, aiz centības mēli izkāruši, meklēja “Dolgopingu” (nez kādēļ uzņēmuma “UAVFactory” radītā bezpilota lidaparāta “Penguin C” eksperimentālā versija rakstā nosaukta šādā vārdā. – Red.).

No domas vien, ka tas varētu būt aizbēdzis uz Krieviju, tiem kļuva nedaudz vēsi.”

Īpaši sociālajos tīklos tika bīdītas sazvērestības teorijas, ka īstenībā lidaparāta uzdevums bijis spiegot vai pārbaudīt Krievijas spējas pārtvert šādus lidoņus. Ignorējot pat pašos Krievijas medijos izplatīto ziņu saturu, zināmas ievirzes “blogeri” un “eksperti” skaidroja, ka tas bijis Latvijas armijas, citā variantā NATO, “kaujas drons”, un ķiķināja par NATO “izgāšanos”, to zaudējot un pēc tam neveiksmīgi meklējot. Morāle no šiem stāstiņiem, protams, bija jau daudzkārt sludinātais: “NATO jums [Baltijas valstīm] nepalīdzēs.”

“Ņedobitije” Baltijā

Lai arī 9. maijs jau garām, daļa Krievijas interneta mediju līdz pat mēneša vidum nespēja rimties par Baltijas valstu attieksmi pret “Uzvaras svētkiem”. Daļēji iemesls tam bija 7. maijā izplatītais Latvijas prezidenta Egila Levita, Igaunijas prezidentes Kersti Kaljulaidas un Lietuvas prezidenta Gitana Nausēdas kopīgais paziņojums, atgādinot, ka Austrumeiropai un Baltijai Otrā pasaules kara beigas nenesa atbrīvošanu, jo vienu totalitāro režīmu nomainīja cits, un Baltijas valstis tika vardarbīgi iekļautas Padomju Savienības sastāvā.

Klasisku reakciju te pauda kāds “Stratēģiskās kultūras fonds”, kuram radušās pārdomas zem virsraksta “Baltijas nacisms jeb Tumsonības akadēmija”. Uz analītiku pretendējošais raksts atklāj, ka Baltijas valstis kopš 1990. gada esot kļuvušas par “tumsonības akadēmiju”, jo vietējie nacionālisti nespējot pieņemt “padomju ieroču un sarkanās armijas morālā spēka pārākumu” un nerimtīgi cenšoties iegalvot savām tautām, ka 1945. gada 9. maijs atnesis jaunu okupāciju.

Taču simti tūkstošu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 9. maiju svinot tik un tā. Un atkal tiek stāstīts, ka 1939. gadā Baltijas valstis it kā gribējušas kļūt par nacistiskās Vācijas “satelītiem”, pat “protektorātu”. Jā, Baltijas valstis 1939. gada rudenī tiešām faktiski kļuva par protektorātu, taču ne jau Vācijas, bet PSRS. Tomēr šāda satura vēstījumos 1939. gada rudens “bāzu līgumu” peripetijas, kā ierasts, tiek sistemātiski izlaistas.

Aizmirstot, kādas tajā laikā bija Staļina un Hitlera attiecības, “Stratēģiskās kultūras fonds” raksta: “Tikai Baltijas iestāšanās PSRS sastāvā ļāva Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautām Otrajā pasaules karā pāriet zem antihitleriskās koalīcijas karogiem. Ar to vajadzētu lepoties, taču Baltijas valstu augšslāņi lepojas ar ko citu.

Viņi lepojas ar to, ka kļuva par fīrera sabiedrotajiem karā pret komunistiem un ebrejiem par “dzīves telpu” Austrumos.”

Publikāciju, protams, papildina ne pirmā svaiguma fotogrāfijas no 16. marta svinēšanas Rīgā ar padzīvojušiem vīriem ulmaņlaika aizsargu formastērpos.

Paraksts zem foto: “Līdz galam nenosistie (недобитые) latviešu SS leģionāri.” Lai cik arī šķistu murgaini šādi stāstiņi, “Baltijas nacisms jeb Tumsonības akadēmija” ir atrodams pārpublicēts arī citās tamlīdzīgas ievirzes Krievijas ziņu vietnēs.