Priekšstatu cietumā. Kas tur īsti ir ar to Irānu?0

Kas tur īsti ir ar to Irānu? – man nākas atzīties savā neinformētībā pēc Elmāra Seņkova režisētās “Irānas konferences” noskatīšanās, kas ZOOM videozvanā tika spēlēta 8. maijā un vēl divas dienas ierakstā bija pieejama bez maksas.

Internetā atrodu šā gada janvārī publicētu ziņu, ka pasaules lielās valstis aizliegušas aviolidojumus virs Irānas pēc tam, kad Irāna raidījusi raķetes uz Irākas militārajām bāzēm, līdz ar to abu valstu jau kopš pagājušā gada astoņdesmitajiem gadiem ieilgušais konflikts kļuvis bīstams pārējai pasaulei.

Izrādes “Irānas konference” pamatā ir mūsdienu krievu dramaturga, teātra un kino režisora Ivana Viripajeva 2017. gadā sarakstīta luga, viņa dramaturga talanta jaudu mums jau ir bijusi iespēja novērtēt, arī šobrīd Latvijas teātru repertuārā ir divas viņa lugas – “Nepanesami ilgi apskāvieni” Dailē un “Klusa nakts, dzēra nakts” Valmierā.

Kas īsti notiek Irānā, tas pēc izrādes “Irānas konference” noskatīšanās skaidrāks jums nekļūs. Divu valstu – vienas, ASV un Rietumu sabiedroto ietekmes zonā esošas, otras, kurā šobrīd spēkā pieņemas šariata jeb islāma tiesu vara, – konfliktu režisors Elmārs Seņkovs pacēlis Šekspīra pārlaicīgumā, liekot izrādes sākumā skatītājam lasīt citātu no “Hamleta”, kurā prinča sarunā ar Rozenkrancu un Gildenšternu tiek piedāvātas uzreiz trīs versijas.

Palaidnīgajiem studentiem jāiet cietumā. Bet varbūt visa pasaule ir cietums? Vai vismaz Dānijas karaļvalsts? Arī Ivans Viripajevs jau pirmajā ainā izjauc lugas nosaukumā pieteikto uzstādījumu – Dānijas inteliģences konference par Rietumu un Austrumu kultūru sadursmi –, ļaujot dalībniekiem aizvirzīt sarunu no politikas uz personīgas pieredzes stāstiem vai zinātnes valodā apcerētām terminoloģijas problēmām.

Uz ekrāna notiekošais sakrīt ar manām iekšējām sajūtām, kuras laikam gan visspilgtāk pārdzīvoju pēc 2001. gada 11. septembra Dvīņu torņu sabrukšanas teroraktā un 2003. gadā sekojošā ASV un sabiedroto iebrukuma Irākā. Man ir tikai virspusēja sajēga par šajās valstīs notiekošo, bet, ciktāl pieskaitu sevi Rietumu civilizācijai, arī malā palikt gluži nevaru, jo militāri lēmumi tiek pieņemti manā vārdā.

Izrādi “Irānas konference” režisors Elmārs Seņkovs bija plānojis iestudēt kopā ar paša dibinātās teātra apvienības ESARTE aktieriem. Luga, kurā sapulces dalībnieki secīgi izklāsta savus viedokļus, izrādījusies izcili piemērota videokonferences formātam, vēl vairāk – pandēmijas laiks ļāvis sapulcināt gandrīz visu Latvijas teātru aktierus.

Elmāra Seņkova un radošās grupas izrāde pierāda, ka arī ZOOM videozvans var kļūt par telpu, kas apdzīvojama ar teātra paņēmieniem, pat ja scenogrāfa, gaismotāja, režisora darbs šai vidē veicams ar atšķirīgām metodēm.

Paradoksāli, bet varu identificēties gandrīz ar katru no izrādē izskanējušajiem diametrāli pretējiem vēstījumiem. Arturs Krūzkops konferences vadītāja Filipa Rasmusena tēlā iemieso manu iepriekš raksturoto bezpalīdzības sajūtu: demokrātija paredz iesaisti un līdzatbildību, bet man nav ne mazākās saprašanas par Irānā notiekošo.

Daļai konferences dalībnieku, iemiesoto ideju kodolu varam meklēt filozofijas vēsturē. Ineses Kučinskas atveidotā televīzijas zvaigzne stāsta par līdzdalību palīdzības projektā valstī ar nelabvēlīgu ekonomiku, un viņa nākusi pie secinājuma, ka šādā neizglītotā, nabadzīgā sabiedrībā cilvēki ir laimīgāki nekā ciniskie, ar kritisku prātu apveltītie rietumnieki.

Par to, kā civilizācija samaitājusi cilvēku, zinātu pastāstīt 18. gs. apgaismotājs Žans Žaks Ruso, par aiziešanu no civilizācijas – 19. gs. domātājs Henrijs Deivids Toro. Rakstnieks Jensens Gustavs, ko atveido Matīss Budovskis, sastopas ar to pašu problēmu, ar ko savulaik Imanuels Kants.

Viņš aicina kritiski pārskatīt savu esamību šai pasaulē, pārvarēt bailes, ko civilizācija iemanījusies aizmālēt ar tradīcijām un normām, taču uz jautājumu par dzīves jēgu nespēj atbildēt.

Līdzīgu problēmu savulaik risināja Kants, kurš bija ar mieru piekāpties zināšanu priekšā, lai dotu vietu ticībai. Anda Stroda atveidotais zinātnieks ir sholasts, kurš dzīvi gatavs veltīt, lai precizētu sarunā izskanējušos jēdzienus un domātu iespējami precīzi, taču tas paralizē sprieduma, kur nu vēl rīcības, iespējamību.

Šai pozīcijai krasā pretstatā ir Unas Eglītes atveidotā žurnāliste Astrīda Petersena, kas pati kādu laiku pavadījusi talibu gūstā. Viņa rāda fotogrāfijas, sauc faktus, uzskatot, ka nav laika spriedelēt, kamēr Irānā līdz nāvei tiek pērti cilvēki un sievietēm aizliegts braukt ar divriteni, taču vienlaikus mūsu acīm paveras personīgi dziļi ievainota būtne.

Savukārt Jura Bartkeviča iemiesotajam tēvam Augustīnam, konservatīvam mācītājam, kurš iesaka atteikties no līdzdomāšanas šaubām un paļauties uz tradīcijām, prototipus viegli varam atrast tepat, Latvijā.

Arī rakstniekam, kurš pēc sava darba publicēšanas, saņēmis atzinību Rietumu pasaulē, bet mītnes zemē notiesāts uz nāvi, varam iedomāties pat vairākus iedvesmas avotus.

Rakstnieces, svešas kultūras pārstāves loma piekritusi aktrisei no Rīgas Krievu teātra – Jekaterinai Frolovai, izrādē ieskanējusies krievu valoda rada negaidītu emocionālu dimensiju, liekot aizdomāties par savējiem un svešiem.

Pēdējos divus mēnešus, kopš teātra izrādes var notikt tikai virtuāli, kā izrāžu apskatniecei man nākas uzkrāt jaunu šādu izrāžu skatīšanās pieredzi. Vairākumā ir uz teātra skatuves vai pielāgotās telpās spēlētas izrādes, kuras kamera padara ne vairāk kā pieejamas.

Ir audiolasījumi, kā Viestura Kairiša “Jūsmotāji” Dailē, kuros tiešsaistes kameru un mikrofonu trūkumus izrādes veidotāji cenšas maskēt ar mūziku un videomontāžu.

Ģetrūdes ielas “Taņas dzimšanas dienā” ZOOM videozvans ir instruments, kas palīdz mobilizēt un sa-sniegt sarunbiedrus. Elmāra Seņkova “Irānas konference” uzliek jaunu latiņu virtu-ālo izrāžu pieredzē, izrādes komanda interneta vidi izmanto nevis kā instrumentu vai trūkumu, bet izveido no tās dramatisku efektu.

Nezinot, kā tapa izrāde, ir grūti pateikt, cik liela ir bijusi kameru uzstādītāju, tērpu piemeklētāju, gaismotāju iejaukšanās, iespējams, daļa no tālāk uzskaitītā ir tikai nejaušība. Taču nozīmīga ir gan aktierim fonā radītā vide – kādam tā ir balta siena, citam mājīgi senatnīgas mājas logs vai ģimenes foto.

Un te nozīme ir gan gaismai, gan kameru novietojumam, pat videokonferencēm neizbēgamie skaņas brāķi, kadrējums, runātājam iebāžot seju kamerā vai dramatiski no tās attālinoties. Protams, tas nav atraujams no dramaturga radītā teksta, izrādei savu ritmu piešķir Artūra Skrastiņa (izrādē viņš iemieso kustības “Eiropas islāms” aktīvistu) novērojumos balstīto argumentu ritmizētais uzskaitījums.

Lolitas Caukas teātra dīvas vēriens runas veidā un domāšanā. Mārtiņa Meiera ļaušanās personīgām emocijām. Klātesošo savstarpēji konflikti. Elmāra Seņkova un radošās grupas izrāde pierāda, ka arī ZOOM videozvans var kļūt par telpu, kas apdzīvojama ar teātra paņēmieniem, pat ja scenogrāfa, gaismotāja, režisora darbs šai vidē veicams ar atšķirīgiem paņēmieniem.

Bez tā, ka paplašina virtuālā teātra pieredzi, izrāde ir veiksmīgs teātra iestudējums ar kolosāliem aktieriem un arī ļoti gudra filozofiska apcere, kurā var atrast daudzpusīgus argumentus, spriežot par globālajā pasaulē iemestā mūsdienu cilvēka morālām dilemmām.

Man grūti spriest, cik daudzi izrādi “Irānas konference” paspēja noskatīties, intervijās pirms pirmizrādes režisors teica, ka ieraksts ļaus izrādi patīt atpakaļ, apdomāt kādu izskanējušu argumentu, noklausīties to vēlreiz.

Paldies visiem izrādes veidotājiem, es tieši tā arī “Irānas konferenci” skatījos! Un man ļoti gribētos, lai šis ieraksts būtu pieejams visu laiku.