Vasaras ēnas puse: pēc lēciena ūdenī uz mūžu ratiņkrēslā 

Vasara ir laiks, kad gribas ar pilnu krūti skriet, lēkt un baudīt, nemaz nepieļaujot domu, ka varētu atgadīties kaut kas nelāgs. Taču realitātē skaistos izbraucienu ar riteņiem var skrituļslidām var aizēnot kaulu lūzumi, savukārt sliktākajos gadījumos ūdens prieki noslēgties ar paralīzi un turpmāko dzīvi ratiņkrēslā. Lai gan varētu šķist, ka kauli lūst gados vecākiem cilvēkiem, vasarā šādu traumu risks palielinās tieši tā saucamajai "zelta paaudzei".

Vasara traumatisma ziņā paspēj ziemu. Traumatoloģijas un Ortopēdijas slimnīcā (TOS) ik ziemu mēnesī vidēji vēršas 2100 pacientu, savukārt vasarā – ap 2800. Kā sarunā ar portālu "Delfi" skaidrojis TOS ārsts Mārcis Jēgers, siltam laikam un vasarai raksturīgākās ir mugurkaula un kakla traumas, kas, salīdzot ar citām Eiropas valstīm, Latvijā saglabājas augstā līmenī. "Kaut vai viens invalīds, kurš guvis traumu, lecot reibumā vai skaidrā prātā uz galvas ūdenstilpē, ir par daudz."

Peldsezonā ar kakla traumām, kas gūtas, lēcot ūdeni, tiek nogādāti 7-8 cilvēki. Kā norāda Jēgers, TOS nogādātie visi ir paralizēti ar lielāku vai mazāku paliekošu invaliditāti.

Traumas, kas gūtas, lēcot uz galvas ūdenī, aktualizējas siltajā peldsezonā, kā arī vasaras svētku pasākumos, piemēram, Jāņos un Līgo, informē Jēgers. "Ļoti bieži lēcieni ūdenī uz galvas beidzas ar invaliditāti uz dzīvi. Mēs neuzzinām par tiem, kuri izglābjas vai kuri gūst tikai mugurkaula saišu sastiepumus. Tie pie mums neparādās. Mēs redzam tos, kuri ielec un pēc tam vairs nevar pakustēties. Ir arī tādi, kas ielec un nespēj iznirt, jo galvaskausa pamatnē radies dzīvībai bīstams bojājums vai nevar pakustināt ne rokas, ne kājas."

Tāpat vasaras mēnešos turpinās kaulu lūzumu traumas. "Kaulu lūzums paliek tas pats, bet izraisītāji ir citi," skaidro Jēgers. "Sniegotā ziemā slēpotāji var saraut krusteniskās saites uz kalna, bet vasarā tas pats var notikt, braucot ar skrituļslidām, rollerslēpēm. Ziemā var veidoties lūzums plaukstas locītavā, nokrītot uz slidenas ietves, savukārt vasarā tādas pašas traumas var rasties, krītot no velosipēda, iepriekš minētajām skrituļslidām."

Speciālists norāda, ka ikvienam, kas brauc ar skrituļdēli, riteni vai jebkādu citu aktīvā dzīvesveida rīku, vajadzētu lietot speciālos aizsargus – ķiveres, elkoņu un ceļgalu sargus, plaukstu locītavu sargus. Ja arī šie aizsargi nepasargās no lūzuma, tas vismaz lūzums būs vienkāršāks, tāpēc arī dzīšana būs ātrāka, bet paliekošās sekas – mazāk izteiktas. Ārsts norāda uz aizsargu nepieciešamību arī tiem, kuri sevi uzskata par ļoti labiem un pieredzējušiem braucējiem. "Pirmkārt, problēma ir tajā, ka viņi, piemēram, Mežaparkā nav vienīgie. Turpat blakus ir arī Jānis vai Anna, kas brauc pirmo reizi un var uztriekties virsū. Otrkārt, pārliecinātie un labie braucēji neaprobežojas tikai ar pārvietošanos – viņi taisa trikus, lēkā pa rampām, bieži vien izmanto trepes vai margas, lai pilnveidotu savu prasmi."

Jēgers uzsver, ka ziemā traumas biežāk gūst gados vecāki cilvēki, kuriem ir līdzsvara problēmas, bet siltākajā gadalaikā viņu vietu ieņem jauni un sportiski cilvēki. "Pārsvarā tie ir jaunieši, bet tikpat daudz traumas gūst arī "zelta paaudze", augstskolu absolventi – tie, uz kuriem valsts liek visu uzsvaru. Cilvēki, kuri cenšas būt aktīvi visu gadu, jo īpaši vasarā." Darbspējīgie cilvēki mēdz gūt traumas atvaļinājuma laikā, kad, piemēram, izlemj salabot jumtu, bet krītot gūst galvas, mugurkaula vai kakla daļas traumas. "Samazinoties arī Covid-19 ierobežojumiem, cilvēki grib atgriezties sporta zālēs, pie svaru celšanas, taču straujš kāpinājums var rezultēties muskuļu atrāvumos, cīpslu pārrāvumos."

Runājot par lūzumiem, minimālais sadzīšanas laiks ir četras nedēļas, taču pārsvarā tiek noteikts pusotrs mēnesis, norāda traumatologs. "Ja operē, divas nedēļas tiek dziedēta brūce, bet pēc tam ir slodzes vai pilnīgi kustību ierobežojumi vēl uz četrām nedēļām. Ja viss notiek kā paredzēts – trauma tiek laicīgi izoperēta un pacients atveseļošanās laikā uzsāk darbu ar fizioterapeitu, rezultāti var būt ļoti labi. Var nejust praktiski nekādus ierobežojumus." Savukārt, ja lūzuma rezultātā bojāta locītava, ir daudz lielāks iespēja attīstīties skrimšļu nodilumam, sāpīgai locītavai, kas liks par sevi manīt, norāda Jēgers.

Par vēl vienu no siltā laika sērgām traumatologs sauc elektroskūterus jeb elektriskos skrejriteņus, kam nav reglamentējošas likumdošanas. Ar šiem braukšanas rīkiem cilvēki mēdz pārvietoties arī reibuma stāvoklī. Kā skaidro Jēgers, diennaktī vismaz 1-2 nopietnas traumas tiek gūtas, braucot ar izīrētiem elektroskūteriem, kā arī braucēji aizmirst par nepieciešamību lietot iepriekš minētos aizsargus.