1920. gada 27. maijā. Latvijas valstiskuma juridiskā nianse0

Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Pirms 100 gadiem Satversmes sapulce steidzamības kārtā vienbalsīgi pieņēma Deklarāciju par Latvijas valsti. Dokuments sastāvēja tikai no diviem pantiem. 1. pantā bija noteikts, ka “Latvija ir patstāvīga un neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu”, bet 2. pantā, ka “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”.

Izskaidrojot tādas deklarācijas pieņemšanas nepieciešamību, Satversmes izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks klātesošajiem pirms balsojuma paskaidroja, ka tā vajadzīga “kā pagaidu noteikumi, kas regulē mūsu valsts dzīvi, iekams pati Satversme galīgā veidā pieņemta”.

Proti, bija vēl pirms Satversmes jādefinē valsts forma, pamatprincipi un tas, kam pieder vara, – juridiski jāfiksē faktiski jau pastāvošā situācija. Deklarācija lielā mērā atkārtoja to pašu, kas vēl valstiskuma pasludināšanas priekšvakarā, 1918. gada 17. novembrī, bija noteikts

Tautas padomes (TP) platformas tekstā. Tomēr šajā lietā pastāvēja valstiskuma juridiskajai nostiprināšanai svarīga nianse. TP Latvijas valsti bija proklamējusi, nebūdama ievēlēta. Ja to pašu atkārtotu demokrātiski ievēlētā Satversmes sapulce, tiktu apklusināti valstiskuma politisko pretinieku apgalvojumi, ka tauta neatkarīgu valsti nemaz nevēlas.

“Lai izkliedētu visas šaubas, lai būtu skaidrs, ko Latvijas tauta grib, šis lēmums jāpieņem, Latvijas tautas ievēlētiem priekšstāvjiem jāsaka, kādu tie vēlas redzēt un izbūvēt Latviju, un tikai pēc šā lēmuma pieņemšanas neviens nevarēs celt iebildumus, ka Latvijas tautas griba nav izteikta pietiekoši skaidri,” uzsvēra Skujenieks.

Tādējādi ar Deklarāciju par Latvijas valsti Satversmes sapulce apstiprināja Latvijas valsts proklamēšanas aktu.