“Baltic Travel Group” vadītājs sašutis, ka valsts nogalina tūrisma eksportu

Salīdzinājumā ar apjomīgu finansiālo atbalstu un iespēju turpināt darbu, ko savu valstu tūrisma nozares uzņēmumiem nodrošina Lietuva un Igaunija, Latvijā tūrisma eksports tiek nogalināts. Atbalsta trūkums krīzes apstākļos sekmēsies ar lielāko tūrisma kompāniju aiziešanu no Latvijas, atstājot tirgū vien nelielos uzņēmumus, kas iespējams pāries pelēkajā zonā, norāda “Baltic Travel Group” vadītājs Vlads Korjagins.

Lielākais nozares nodokļu maksātājs paliek bez atbalsta

Aizvadītais gads kompānijai bija veiksmīgs – Latvijā tika sasniegts gandrīz 21 miljona eiro apgrozījums, Lietuvā – 4,6 miljoni eiro, bet Igaunijā – 1,85 miljoni eiro. Mēs pārcēlāmies uz jaunām biroja telpām, kā arī aktīvi ieguldījām līdzekļus jaunu tirgu apguvē un tehnoloģiju izmantošanā.

Saskaņā ar 2018. gada datiem tūrisma nozarē mēs bijām viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem Latvijā. Gada laikā nodokļos Latvijā tika nomaksāts gandrīz 1 miljons eiro, no tiem 300 000 sastāda PVN maksājumi, savukārt vairāk nekā pusmiljons ir tieši ar nodarbinātību saistītie nodokļi.

Esam (“Baltic Travel Group”) godprātīgs nodokļu maksātājs, ko Valsts ieņēmumu dienests iekļāvis starp sudraba līmeņa uzņēmumiem. Jāpiezīmē, ka Lietuvā nodokļu maksājumi pagājušajā gadā sastādīja 160 000 eiro, bet Igaunijā – 100 000 eiro.

Tūrisms sasniedza nulles punktu

Līdz šī gada 12. martam “Baltic Travel Group” Latvijas birojs nodarbināja 57 darbiniekus. Mums bija vērienīgi attīstības plāni, piemēram, dalība muzikālā festivāla “Rīga – Jūrmala” un dažādu konferenču organizēšanā. Patiesībā 2020. gadu mēs prognozējām kā rekordu gadu, t.sk. sasniegt 30 miljonu eiro apgrozījumu visās trīs Baltijas valstīs kopā.

Divas nedēļas pirms pilnīgas biznesa apstāšanās atzīmējām arī kompānijas 20 gadu jubileju. Ja citās nozarēs krīzes ietekmē bizness saruka par 20% vai par 30%, tad mēs sasniedzām nulles punktu.

Apgrozījums nokritās līdz nullei, turklāt klientiem bija jāatmaksā nauda par iegādātajām pakalpojumiem, kurus viņi nevar izmantot un mēs nevaram nodrošināt. Kā vidutājs starp klientu un piegādātāju, mēs esam salīdzinoši neapskaužamā situācijā, jo klienti naudu vēlas saņemt uzreiz, bet ne visi pakalpojumu sniedzēji spēj to nodrošināt. Tad robu aizpildām mēs.

Padomju tradīcijas 21. gadsimta tirgus ekonomikā

Viss, ko mēs kā godīgs darba devējs un apzinīgs nodokļu maksātājs būvējām šos divdesmit gadus, sabruka vienā mirklī. Turklāt brīdī, kad bijām sasnieguši visaugstāko pacēlumu. Zaudējumi, kurus nebūs iespējams atgriezt, pasākumi, kurus atcēla vienā mirklī – tas viss sākotnēji radīja lielu šoku. Pirmās nedēļas pavadīja arī liela neziņa, kā rīkoties un vai var rēķināties ar valsts atbalstu?

Parādoties iespējai pieteikties uz t.s. dīkstāves pabalstiem, uzplaiksnīja zināma cerība, kas tomēr neattaisnojās. Ja vidējais atalgojums mūsu kompānijā ir vairāk nekā 1 000 eiro pēc nodokļu nomaksas, attiecīgi gandrīz 2 000 eiro pirms nodokļu nomaksas, dīkstāves pabalsta apmērs daudz nespēja palīdzēt. Kaut gan, protams, jāsaka paldies arī par to pašu.

Jāpiezīmē, ka daļa augsti kvalificētu darbinieku šādu risinājumu atteicās pieņemt un šobrīd jau darbojas citās nozarēs vai meklē darba iespējas ārpus Latvijas. Dīkstāves pabalstus var salīdzināt ar centieniem visus padarīt vienlīdzīgus padomju labākajās tradīcijās, kas 21. gadsimta tirgus ekonomikā, diemžēl, nedarbojas.

Igaunijā 60 000 eiro, Lietuvā - 23 000 eiro, Latvijā - ?

Mazliet mulsina arī resursu apjomi, ko valsts patērē, lai kontrolētu dīkstāves pabalstu saņēmējus un uzraudzītu, vai viņi patiešām nestrādā. Lai labāk atspoguļotu situācijas absurdumu var izmantot analoģiju ar olimpiskajām spēlēm, kas šogad tiek atceltas. Ja mūsu sportistiem nav iespējas piedalīties, tad valsts izmaksā nelielu kompensāciju pie nosacījuma – ja redzēsim, ka trenējaties, saņemsiet sodu!

Radās iespaids, ka valsts mēģina slāpēt, nevis sekmēt uzņēmējdarbību. Dīkstāves laikā uzkrājās virkne problēmjautājumu, jo mēs vienkārši nedrīkstējām tos risināt. Salīdzinājumam jāmin situācija Igaunijā, kur valsts sniedza finansiālu atbalstu, bet uzņēmumi vienlaikus varēja turpināt strādāt. Valsts subsīdija granta veidā, kas nav jāatmaksā, mūsu uzņēmumam Igaunijā sastādīja 60 000 eiro, bet Lietuvā - 23 000 eiro.

300 eiro pēc trīs mēnešiem

Arī uz valdības plāniem nozares glābšanai raugos gana skeptiski. Šobrīd publiskajā telpā ir izskanējis, ka tūrisma un viesmīlības nozares uzņēmumiem būs iespēja saņemt subsīdijas algu izmaksāšanai 300 eiro apmērā mēnesī. Turklāt, subsīdiju par katru darbinieku darba devējs saņems tikai pēc trīs nostrādātiem mēnešiem.

Tāpat izskan idejas par kredītu iespējām no Altum, tomēr jāņem vērā, ka tūrisma nozares uzņēmumiem visbiežāk nav tādu pamatlīdzekļu, kas ļautu pretendēt uz šiem kredītiem. Iedomājieties, ka par darbinieku, kurš pārvalda vismaz trīs svešvalodas, ir ieguvis vairākas augstākās izglītības un līdz šim saņēmis vairāk nekā 1 000 eiro lielu atalgojumu, uzņēmums saņem 300 eiro subsīdiju algas izmaksāšanai un arī tos - tikai pēc trīs nostrādātiem mēnešiem.

Tūrisma plūsmas kontrole tiks zaudēta

Ļoti žēl, ka valsts neņem vērā tūrisma nozares ieguldījumu tautsaimniecības attīstībā. Turklāt, žēl ir ne tikai tāpēc, ka ir cietis mūsu uzņēmums, bet gan tāpēc, ka kopējās sekas var būt ļoti smagas. Mūsu kompānija pārstāv trīs dažādus darbības virzienus – vietējo klientu korporatīvais tūrisms, ienākošo un konferenču tūrismu. Vietējam korporatīvajam tūrismam šobrīd ir labākās atveseļošanās iespējas, jo pakāpeniski sāk atvērties dažas robežas, bet jautājums, kas notiks ar ienākošo un konferenču tūrismu?

Kā jau minēju, Lietuvā un Igaunijā valsts atbalsts ir būtiski lielāks, kamēr Latvijā kompānijas, kas nodarbojas ar tūrisma eksportu, tiek nogalinātas. Rezultātā valsts riskē zaudēt šāda veida uzņēmumus, un, ja tūrisma plūsmas gada vai divu laikā zināmā mērā atjaunoties, tās vairs nebūs Latvijas uzņēmumu kontrolē, bet gan Lietuvas vai Igaunijas kompāniju pārziņā. Tādu kompāniju, kurām valsts grūtā brīdī sniedza atbalstu un bija gatava sadarboties.

Nodokļus atliek, nevis atlaiž

Mūsu kompānijas darbiniekiem Lietuvā sešu mēnešu periodā tiks izmaksāta minimālā alga (pārējo uzņēmums ir tiesīgs piemaksāt no saviem resursiem), valsts uzņemas praktiski visus izdevumus, ko rada biroja uzturēšana, kā arī ir izsniegts jau pieminētais vienreizējais grants 23 000 eiro apmērā. Un tas viss tiek sniegts, neraugoties uz to, ka Lietuvā esam mikrouzņēmuma statusā.

Latvijā kopš 12. marta esam saņēmuši dīkstāves pabalstu 32 darbiniekiem. Pārējie kļuvuši par darba meklētājiem. Vēl esam saņēmuši nodokļu brīvdienas – centīsimies, lai maksājumi tiktu atlikti uz maksimālo laiku, proti, trīs gadiem, bet tā ir tikai atlikšana.

Protams, arī Igaunijā esam samazinājuši darbinieku skaitu, atlikušie darbinieki saņem dīkstāves pabalstu, kuram uzņēmums piemaksā nelielu summu, bet būtiskākā atšķirība, ka viņi var turpināt strādāt un pelnīt.

Iespējams, ka varēsim aizmirst par starptautisko konferenču tūrismu

Šī brīža situācija mudina prognozēt, ka lielākie tūrisma nozares uzņēmumi pametīs Latvijas tirgu. Diemžēl, bet arī mēs šobrīd izskatām variantu pārcelt pamatdarbību uz Lietuvu, uzsākot darbinieku piesaisti. Un visus nodokļus, ko līdz šim ieskaitījām valsts kasē Latvijā, būsim spiesti turpmāk novirzīt Lietuvai.

Daļa no tirgū atlikušajām nelielajām kompānijām var turpināt darboties t.s. pelēkajā zonā, kas valstij atkal nozīmēs papildus galvassāpes. Jau pirms krīzes Latvijas tirgū aktīvi ielauzās kompānijas no Lietuvas, kurām šeit pat nebija biroju vai darbinieku.

Domāju, ka krīzes ietekmē viņu konkurētspēja tikai pieaugs, kamēr vietējiem uzņēmumiem – saruks. Pats negatīvākais scenārijs nozīmēs arī to, ka varēsim aizmirst par starptautisko konferenču tūrismu! Ja iepriekš Latvijā darbojās vien piecas kompānijas, kas vienlaicīgi spēja atvest uz Latviju vērienīgus starptautiskus pasākumus un konferences, tad pēc krīzes nebūs arī to.

Nozares un personīgā katastrofa

Tūrisma nozare šobrīd piedzīvo katastrofu. Arī es personīgi, jo uzņēmumam esmu atdevis vairāk nekā divdesmit savus dzīves gadus. Atbalsta, uz kuru cerējām, realitātē nav un domāju, ka daudziem nozares uzņēmējiem šobrīd sagrūst visu ideāli par to, ka Latvijā iespējams izveidot pasaules līmeņa uzņēmējdarbību. Izrādījās, ka visiem godīga un atklāta biznesa gadiem nav nekādas nozīmes un vajadzīgā brīdī nav palīdzīgas rokas no atbildīgajām instancēm.

Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ tūrisma nozare pēdējās nedēļās ceļ trauksmi, bet, diemžēl, mēs paliekam nesadzirdēti.