Vairāki HIV pozitīvi trešo valstu pilsoņi ir neziņā, kā pandēmijas laikā tikt pie zālēm

Vairāki HIV pozitīvi trešo valstu pilsoņi ir neziņā, kā pandēmijas laikā tikt pie medikamentiem, informēja HIV pacientu atbalsta biedrībā “Agihas”. Tie ir gan strādājošie no Krievijas, Ukrainas, gan studenti no tālākām zemēm. Līdz šim katru ceturksni šie cilvēki devās pēc medikamentiem uz savām valstīm. Tagad to izdarīt nevar. Ja personai nepienākas valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi, HIV medikamenti var izmaksāt vairākus simtus mēnesī.  

Ik gadu Latvijā aptuveni 300 cilvēkiem atklāj HIV infekciju. Starp tiem ir arī trešo valstu pilsoņi, no kuriem daļa HIV terapiju jeb medikamentu kursu vienmēr ir saņēmuši savās valstīs, jo trešās valsts pilsonim, kas neatbilst vairākiem nosacījumiem, - piemēram, personai nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas vai oficiāla darba, - apmaksāta HIV terapija nepienākas.

Pēc zālēm ir jādodas reizi trīs mēnešos. Taču pandēmijas laikā daļa no šiem cilvēkiem ir nonākuši neziņā, kā šos medikamentus saņemt.

Šāda situācija ir arī Artjoma (vārds mainīts) ģimenē. Viņš ir Latvijas pilsonis, precējies ar Krievijas pilsoni Tatjanu (vārds mainīts). Abi ir HIV pozitīvi.

“Es dzīvoju vienu gadu kopā ar Krievijas pilsoni Latvijā. Mums pagājušajā gadā piedzima bērns. Viņš ir vesels, viņam viss kārtībā. Dzīvojam kā normāla ģimene. Izņemot to, ka mēs abi esam HIV pozitīvi. Un viņai jābrauc katru ceturksni, katrus trīs mēnešus uz Krieviju pēc medikamentiem. Es tos varu saņemt šeit. Bet viņai jābrauc uz turieni,” saka vīrietis. 

Pēdējo reizi Tatjana pēc zālēm devās martā. Katru reizi medikamentus var saņemt trīs mēnešiem. Tūlīt tie būs beigušies.

“Mēs tagad nezinām, kur tās tabletes dabūt. Tikai var nopirkt par saviem līdzekļiem, bet tās izmaksā aptuveni 600 eiro mēnesī. Ja viņa brauks uz Krieviju tām pakaļ, tad tur divas nedēļas jāpavada karantīnā. Tad ir jāiet pie daktera. Un tad diez vai viņai būs iespēja atbraukt atpakaļ. Tagad domājam, ko mums darīt,” stāsta vīrietis.

Dot pilnvaru kādam tuviniekam zāļu izņemšanai Krievijā nevar, saka Artjoms. Uz laiku pārtraukt terapiju nozīmē, ka vīrusa koncentrācija asinīs var strauji pieaugt.

Turklāt vīrusam var izveidoties rezistence pret konkrēto medikamentu shēmu. Līdz ar to būtu jāmeklē arī jaunas zāles. Atbalsta biedrībā HIV pacientiem “Agihas” ar līdzīgām problēmām vērsušies vairāki cilvēki. Arī Latvijā studējošie no Indijas, Pakistānas un citām tālākām zemēm.

“Mēs nevaram prasīt, lai Latvijas nodokļu maksātājs apmaksā šo ārstēšanu, bet risinājums ir jāatrod. Es domāju, tās būs ļoti ietilpīgas debates, lai atrastu šo risinājumu. Jo, no vienas puses, ir pacients, kuram šī ārstēšana būtu jāsaņem savā mītnes zemē. No otras puses, ir tie riski, ar ko pirmkārt var saskarties viņu seksuālie partneri šeit uz vietas,” stāsta biedrības vadītājs Andris Veiķenieks.

Veiķenieks uzskata, ka šī problēma kļūs tikai aktuālāka. Arī ārpus ārkārtas stāvokļa.

Pašlaik palīdzību lūdz pāris cilvēki mēnesī, kas norāda, ka problēma ir, stāsta biedrības vadītājs. Latvijas Infektoloģijas centrā  skaidro, ka pāris šādi cilvēki ir vērsušies pēc palīdzības. Turklāt arī HIV pozitīvi Latvijas pilsoņi, kas šobrīd atrodas ārvalstīs. Šiem pacientiem visbiežāk zāles nosūtītas.

Arī trešo valstu pilsoņiem Latvijā katrā gadījumā, kad cilvēks vērsies Infektoloģijas centrā, kāds risinājums esot atrasts.

“Man tādi bija zināmi divi trīs. Ir jāapmeklē mūsu iestāde. Mēs to rekomendējam. Daži to izmantoja, daži neizmantoja. Ārsts uz to brīdi var piemeklēt vai ieteikt, vai pat izvērtēt terapijas pārtraukšanas riskus uz divām trim nedēļām. Atkarībā no tā, kā cilvēkam var palīdzēt radi vai draugi no otras puses, kur viņam tie medikamenti atrodas. Man personīgi tādi bija divi pacienti. Kolēģiem pa vienam, diviem. Kopā varbūt piecus tādus gadījumus risinājām,” atceras infektoloģe Inga Ažiņa.

Ažiņa uzsvēra, ka terapijas pārtraukšana ir izvērtējama, reizēm pat uz pāris mēnešiem dažādu apstākļu dēļ.

Neatgriezeniskas sekas tas pacientam neradīšot. Infektoloģe arī atgādināja, ka šādos gadījumos jāvēršas Infektoloģijas centrā. Tiesa, Artjoms ar sievu Tatjanu vēl to nav darījuši. Pagaidām palīdzību lūguši tikai atbalsta biedrībai. Palīdzību var sniegt arī Nacionālajā veselības dienestā (NVD).

“Ja persona ir nodarbināta vai pašnodarbināta, ja personai ir termiņuzturēšanās atļauja vai ja personas laulātais ir nodarbināts vai pašnodarbināts, vai ja persona audzina bērnu vecumā līdz 7 gadiem vai vismaz 3 bērnus vecumā līdz 15 gadiem, kā arī personai ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Ja ir kāds no šiem kritērijiem, ir jāvēršas NVD ar iesniegumu,” palīdzības saņēmējus uzskaitīja dienesta pārstāve Sintija Gulbe.

2019. gadā valsts apmaksātu terapiju saņēma vairāk nekā 3000 cilvēku. Terapijas izmaksas mēnesī ir dažādas - no 100 līdz vairāk nekā 600 eiro.