Sapņos mūs apciemo mirušie tuvinieki. Kāpēc?
by Inguna Mukāne | "Patiesā Dzīve"Sapņi par mirušiem tuviniekiem ir izsenis zināmi visām tautām. Pastāv arī vispārējs priekšstats vai māņticība, ka mirušais sapnī apciemo ne bez nolūka. Parasti šis aizgājēja gars kaut ko vēlas saņemt no cilvēka vai arī ierodas, lai par kaut ko brīdinātu. Kaut arī šī parādība ir ļoti sena, ne zinātnieki, ne ezoteriķi joprojām nespēj viennozīmīgi izskaidrot šo sapņu ķīmiju.
Ar iederīgiem un emocionāli piepildītiem sapņiem senči spēj sasniegt pat visskeptiskākos no saviem pēctečiem. Sapnī par mirušu tuvinieku sapņotājs pats zina, ka komunicē ar cilvēku, kurš jau ir miris. Statistika liecina, ka šāda veida sapņi ir visai neliela daļu no visiem sapņiem, tomēr tie parasti atstāj ļoti dziļu iespaidu uz cilvēku.
Turklāt šādi sapņi par mirušajiem tuviniekiem mūs piemeklē ne tikai neilgi pēc bērēm, bet bieži vien pēc daudziem mēnešiem vai pat gadiem. Ja vēl šiem sapņiem ir tendence atkārtoties un to saturs ikreiz ir gandrīz vienāds, cilvēks var izjust lielu diskomfortu – it kā viņu vajātu kāds lietuvēns vai murgi. Par to, ko mirušie dara vai saka sapnī, pastāv dažādi skaidrojumi, un tas ir viens no galvenajiem psihologu un citu pētnieku intereses objektiem mūsdienās.
Prognozes un padomus Covid-19 krīzes pārvarēšanā lasi žurnāla "Patiesā Dzīve" speciālizlaidumā. Tas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā, kā arī "Bolt Food" lietotnē "Narvesen" veikala sadaļā "žurnāli", kā arī digitālā formā www.zurnali.lv, "App Store" un "Google play".
Domāšana citā bioķīmiskajā stāvoklī
Sapņi par mirušajiem nav tik daudz pētīti, kā mums gribētos. Viens no kvalitatīvākajiem darbiem šajā jomā joprojām ir amerikāņu psiholoģes Deirdres Baretas pētījums 1992. gadā. Bareta ir pasaulē atzīta sapņu pētniece, bijusi Starptautiskās Sapņu pētījumu asociācijas prezidente, elitārās Hārvarda Universitātes Medicīnas skolas pasniedzēja, sarakstījusi vairākas grāmatas. Viņa uzskata, ka sapņošana ir vienkārši “domāšana citā bioķīmiskajā stāvoklī” un ka cilvēks tajā turpina risināt visas savas problēmas – personīgās un objektīvās.
Baretas pētījums par mirušajiem tuviniekiem, kas mūs apciemo sapņos, pamatots uz diviem avotiem. Pirmkārt, viņa analizēja 149 sapņu dienasgrāmatas, ko divas līdz sešas nedēļas bija rakstījuši 91 sieviešu un 58 vīriešu dzimuma studenti kursu laikā Ziemeļkarolīnas Universitātē. Otrkārt, viņa izplatīja anketu 96 studentiem (39 vīriešiem, 57 sievietēm) par šāda satura sapņiem, lūdzot atcerēties tos no pagātnes.
No dienasgrāmatās aprakstīto sapņu lielā klāsta tikai 29 gadījumos (2 %) sapnī bija parādījies kāds aizgājējs; tādu sapni bija redzējuši 18 studenti (12 % dalībnieku). Turklāt 11 no šiem 29 sapņiem bija rādījušies trim sievietēm, kuru draugs bija izdarījis pašnāvību laika periodā, kad tika veikti ieraksti dienasgrāmatās. Savukārt 39 % aptaujas dalībnieku bija redzējuši vienu vai vairākus sapņus par mirušajiem tuviniekiem (kopumā 48 sapņus).
Tādējādi Baretai bija 77 sapņu apraksti no diviem dažādiem avotiem, lai izdarītu secinājumus. Pētniece atklāja, ka šos sapņus var iedalīt četrās kategorijās. Pirmajā kategorijā, ko viņa nosacīti apzīmēja atpakaļ dzīvē, ietilpa sapņi, kuros sapņotājs jutās pārsteigts, izbrīnīts vai apbēdināts, ieraugot mīļo aizgājēju dzīvu. Tādi sapņi bija 39 % no 77 piemēriem, un tiem bija tendence rādīties dažas dienas vai mēnešus pēc tuvinieka nāves. Šajos sapņos parasti bija sajaukušās pozitīvās un negatīvās emocijas, un tie ietvēra savā ziņā šīs nāves noliegumu, kas ir bieža parādība sērošanas sākuma stadijā.
Otrās kategorijas – padoma – sapņos mirušais tuvinieks sniedza sapņotājam kādu padomu. Šo padomu saturs variēja no triviāliem līdz ļoti personīgiem jautājumiem. Tādi bija 23 % no pētījumā aplūkotajiem sapņiem un parasti rādījās vairākus mēnešus vai gadus pēc tuvinieka nāves. Emocionālajā ziņā šie sapņi parasti bija patīkami. Piemēram, kāds dalībnieks bieži redzēja sapnī tēvu, kurš bija miris jau pirms deviņiem gadiem. Ja tam vaicāja padomu, tēvs atbildēja – reizēm sakarīgi, reizēm ne, bet faktiski sapņotājs pats jau zināja atbildi. “Vienkārši tas, ka varu viņu redzēt un dzirdēt, lika man justies labāk,” atzina šis cilvēks.
Trešās kategorijas sapņus Bareta apzīmēja kā atvadīšanās vai atrisinājuma sapņus, un tādi bija 29 procenti. Šīs kategorijas sapņi varēja parādīties gan vairākus mēnešus, gan gadus pēc nāves. Aizgājējs tajos skaidroja savas nāves apstākļus vai pārliecināja sapņotāju, kas viss noticis uz labu. Interesanti, ka šīs grupas sapņi gandrīz vienmēr sekoja pirmās kategorijas un bieži vien arī padoma sapņiem. Šiem sapņiem bija ļoti pozitīva noskaņa, tie nereti sniedza sapņotājam lielu atvieglojumu un palīdzēja atbrīvoties no vainas apziņas reālajā dzīvē. Piemēram, kāda sieviete sapņoja, ka atkal ir maza meitene un viņas mirusī vecāmāte to nomazgā vannā un ietin pūkainā dvielī, bet pēc tam saka, ka viņai tagad laiks doties uz paradīzi. “Es pamodos brīnišķīgā noskaņojumā. Savas dzīves pēdējos mēnešos vecāmāte murgoja, tāpēc es īstenībā nevarēju no viņas atvadīties,” atceras pētījuma dalībniece.
Vismazāk (18 %) bija ceturtās kategorijas sapņi – filozofiskie, kuros ar mirušo tika apspriesta nāves daba. Parasti šajos sapņos parādījās nelaiķis, kas sapņotājam nebija emocionāli tik tuvs: attāls radinieks vai draugs, un visbiežāk tas notika vairākus gadus pēc viņa nāves. Reizēm šie sapņi bija kā pārdomas par nāves mistēriju vai nemirstības iespēju; šķiet, tie pauda sapņotāja paša raizes par savu mirstīgumu. Ļoti interesanta iezīme filozofiskajos sapņos ir bieža telefona izmantošana, lai sazinātos ar mirušo cilvēku. Vairāk nekā pusē (53 %) šādu sapņu aizgājējs piezvanīja pa telefonu sapņotājam (citās kategorijās telefons minēts tikai 24 %), kas vedina domāt – mūsdienu cilvēkam telefons ir sava veida metafora, kā izteikt abstraktu komunikāciju.
Baretas pētījums apliecināja, ka dažādi indivīdi ne tikai atkārto viena tipa sapni, tādā veidā reaģējot uz tuvinieka zaudējumu, bet izmaiņas šā sapņa saturā arī atklāj pamatā esošos psiholoģiskos procesus pēc zaudējuma, tas ir, parāda, kurā sērošanas procesa stadijā sapņotājs atrodas.