Juris Lorencs: Dzīvojam laikos, kad vēlme visu kontrolēt pārsniedz veselā saprāta robežas3

Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Kopš 11. marta, kad Pasaules veselības organizācija izsludināja Covid-19 pandēmiju, pagājušas desmit nedēļas. Tieši tik ilgi arī mēs Latvijā dzīvojam ārkārtas situācijas apstākļos.

Daudzi šo laiku raksturo kā pārdomu laiku. Kā iespēju nolikt malā ierastās lietas un vienkārši padomāt – par sevi, par Latviju, par pasauli kopumā. Mani šis laiks rosinājis padomāt par kontroli un brīvību.

Proti – ko var un ko nevar aizliegt. Un kas ir tiesīgs aizliegt? Sākoties ārkārtas stāvoklim, vēl nesen pašsaprotamas brīvības vienā brīdī kļuva nesasniedzamas.

Iespēja aiziet uz teātri, koncertu, baznīcu, izstādi, baseinu vai sporta zāli. Daudziem tas bija ne tikai smags ekonomisks, bet arī psiholoģisks pārbaudījums. Uz šo sāpīgo aizliegumu fona ik pa laikam uzpeld visai īpatnējas “odziņas”. Sīkas, bet simboliskas.

Lasu ziņu: “Eiropas Savienībā no trešdienas stājies spēkā aizliegums tirgot mentola cigaretes.” Jauno noteikumu mērķis esot mazināt smēķētāju skaitu jauniešu vidū.

Uzreiz vēlos pateikt – es neesmu smēķētājs. Mana pīpmaņa karjera beidzās jau pamatskolā ar dažām krūmos izkūpinātām cigaretēm. Vienkārši jau toreiz sapratu – tas nav priekš manis.

Bet es arī neesmu no tiem, kuri nepatikā rauc degunu, sajūtot netālas cigaretes smaržu. Turklāt vienmēr esmu uzskatījis, ka garām braucošo automašīnu izplūdes gāzes manai veselībai nodara nesalīdzināmi lielāku postu nekā palaikam ieelpotie tabakas dūmi.

Vēl viena ziņa: “Nečipotus mājdzīvniekus vairs nevarēs pirkt, pārdot vai dāvināt.” Latvijas Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas vadītājas vietniece Lita Konopore saka skaidri un gaiši: “Katram cilvēkam, kurš pērk kucēnu, ir jāsaprot – ja viņš pērk kucēnu bez pases un bez čipa, viņš faktiski iesaistās noziedzīgā nodarījumā.”

Vai nav dīvaini – tūkstošiem gadu cilvēki dāvināja viens otram kucēnus, nejautājot pēc čipiem. Tagad izrādās – tas ir noziedzīgs nodarījums. Vēl dīvaināka šī prasība izskatās, ja uz tehnoloģiju attīstību paraugās no vēsturiskas perspektīvas. Jo čipu tehnoloģija ir samērā jauna, tai ir labi ja divdesmit gadu. Kas būtu noticis, ja kādu nejaušu sakritību dēļ to ieviešana būtu aizkavējusies? Vai pasaule būtu gājusi bojā?

Vienlaikus rodas jautājums par labumu un ļaunumu, ko dod šāda aizbildnieciska kontrole. Un kāpēc tā ir tik selektīva? Kāpēc visā ES, piemēram, nav pieņemts lēmums par spēļu zāļu aizliegšanu? Jo spēļu zāles nozīmē ne jau tikai azartu, paspēlētu vai laimētu naudu.

Diemžēl ļoti bieži arī parādu jūgu, izpostītas ģimenes, emigrāciju, pat pašnāvības. Ļaunums, kas ceļas no spēļu zālēm, nav salīdzināms ar mentola cigaretes vai nečipota kucēna nodarīto postu.

Ja man ir aizliegts smēķēt mentola cigaretes vai saņemt dāvanā nečipotu kucēnu, tad rodas loģisks jautājums – ko es saņemšu vietā? Jo reglamentētāka, jo ierobežotāka ir kāda sabiedrība, jo pamatotākas ir cilvēku prasības pēc varas iestāžu izdalītiem citu veidu labumiem.

Padomju laikos apmaiņā pret brīvību tika maksāts ar to, ka “visiem bija darbs”. Ar bezmaksas izglītību un medicīnu, ar ceļazīmi uz sanatoriju, pat ar “iedotu dzīvokli”. Ar iespēju iegādāties automašīnu – kad “pienāca rinda”.

Protams, nekas jau nebija bez maksas, tas bija vien savdabīgs sabiedrisko labumu pārdalīšanas mehānisms. Šādā labumu sadalē bija arī dažas pozitīvas lietas. Obligātais darbs (bieži mazražīgs, pat nevajadzīgs) daudzmaz sakārtoja dzīvi tiem, kuri psiholoģisku īpatnību dēļ brīvā tirgus apstākļos nespēj cīnīties un atrast vietu dzīvē.

Bet mēs labi saprotam, ka tirgus saimniecībā, kādā patlaban atrodas Latvija, šāda labumu sadale nav realizējama. Bet iespējamas citas atbalsta formas.

Piemēram, tā saucamā “simtlatnieku” programma, savdabīgs pabalsts apmaiņā pret vismaz kaut kādu darbu. Pēdējā laikā pasaulē aizvien skaļāk tiek runāts par universālo pamatienākumu jeb beznosacījumu ienākumu sistēmu.

Maksa par to, ka tu vienkārši “esi”. Politiķis Jānis Dinēvičs “Latvijas Avīzes” slejās nesen izteica ierosinājumu, ka Latvijā universālais pamatienākums varētu būt 250 eiro katram pilngadīgam iedzīvotājam, savukārt nepilngadīgie bērni saņemtu 50 eiro mēnesī.

Šāda atbalsta sistēma izmaksātu ap 5 miljardiem eiro gadā. Šķiet milzīgs cipars. Taču jāsaprot, ka 250 eiro mēnesī ir tieši tā summa, ko cilvēks iztērē par pārtiku un pirmās nepieciešamības precēm.

Tātad šī nauda vismaz daļēji atgrieztos budžetā un atbalstītu vietējos uzņēmējus. Mums jāsaprot – jo sīkmanīgāka būs kontrole, jo nevarīgāks un bezpalīdzīgāks būs individuālais cilvēks, jo skaļākas prasības pēc valstiska atbalsta.

Diemžēl patlaban dzīvojam laikos, kad vēlme visu reglamentēt un kontrolēt jau pārsniedz veselā saprāta robežas.