«Mans mīļākais karš» režisore: Atgādinām eiropiešiem, kādēļ nedrīkst pazaudēt demokrātiju

Pēc deviņu gadu darba ceļu pie skatītājiem sākusi režisores Ilzes Burkovskas-Jakobsenas animācijas filma "Mans mīļākais karš". Tā veidota neparastā tehnikā – animācija te savijas ar dokumentāliem kino kadriem, un tas ir autobiogrāfiskos motīvos balstīts stāsts par bērnību un pieaugšanu Aukstā kara laikā, par dzīvi un izvēlēm starp oficiālo un iekšējo patiesību. Filmu, kurā 70. gadu bērnības epizodes mijas ar “Kurzemes katla” atmiņām un režisores šodienas skatījumu uz pagātni, jau pamanījusi prestižā Ansī animācijas filmu festivāla žūrija, iekļaujot to konkursa programmā.

Ar Ilzi Burkovsku-Jakobsenu Latvijas Radio sazinās attālināti – viņa tikko ielidojusi Rīgā ar vienu no pirmajiem atsāktajiem avioreisiem. Prieku nemazinot pat obligātā pašizolācija.

"Kaut vai mans skats pa logu! Es te tagad būšu divas nedēļas, bet es tā biju noilgojusies pēc sava skata pa logu uz sētu, ka jebkura kaija tagad būs mans lielais prieks," saka režisore.

Viņas dzīve jau 30 gadu rit starp Latviju un Norvēģiju. Abu valstu kopdarbībā tapusi gan viņas starptautiski novērtētā dokumentālā filma “Bekons, sviests un mana mamma”, gan “Kleitas, mātes un meitas” un tagad – “Mans mīļākais karš”.

“Es i dzimis Kuldīgā, es sev’ skaitu par suit’, jo es suitos dzīvoj’, kad bij’ mazīš. Bet pēc tam tētis dabūja darbu Saldū, un mēs pārcēlās us Sald’. Tā ka skolā es i’ gājis Saldū," saka Ilze.

Tieši atmiņas par bērnību un pieaugšanu Aukstā kara apstākļos Kurzemē ir Ilzes Burkovskas-Jakobsenas autobiogrāfiskos motīvos balstītā stāsta centrā. Darbu pie filmas scenārija viņa sāka jau pirms deviņiem gadiem.

"Domāju, ka mans stāsts ir tipisks daudziem manas paaudzes cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši to dilemmu, ka mēs augām ar vienu patiesību mājās un ar otru, oficiālo propagandas viedokli,  “oficiālajā” sabiedrībā. Un filma ir par ceļu uz patiesības atrašanu," stāsta filmas režisore.

Viens no filmas centrālajiem tēliem ir Ilzes vecaistēvs – mākslinieks ar Sibīrijas lēģerī sagandētu veselību, kurš atlikušo mūžu spiests dzīvot ar “tautas ienaidnieka” zīmogu sev un ģimenei.

Režisore ir pārliecināta, ka filmā ietvertā autoritārā režīma dualitāte starp oficiālo un iekšējo patiesību ir ļoti aktuāla arī šodienas skatītājam, jo

dzīvojam laikā, kad demokrātisko valstu skaits pasaulē atkal sarūk.

"Demokrātiju var ļoti viegli izbaudīt, kamēr tu tajā dzīvo. Tā ir tā brīvības sajūta, kurā tu kā pilsonis piedalies un vari lemt. Un tikai tajā brīdī, kad tev demokrātija pazūd, tu saproti, cik labi bija elpot to tīro gaisu. Un Eiropā pašlaik ir vairākas valstis, kur šis tīrais gaiss pazūd. Tāpēc šī filma ir aktuāla arī šodien – lai mēs sev atgādinātu, ko nozīmē dzīvot demokrātijā. Kāpēc mēs ilgojāmies pēc demokrātijas tajā autoritārajā režīmā? Un tas ir jautājums ne vien Latvijas, bet arī pārējās Eiropas skatītājiem," norāda Ilze.

Un filmai ir labas izredzes nokļūt līdz daudziem Eiropas skatītājiem, jo tā iekļauta prestižā Ansī festivāla konkursa (Festival international du film d'animation d'Annecy) skatē, kas pērn kļuva par platformu Ginta Zilbaloža filmas “Projām” starptautiskajiem panākumiem.

Ansī ir animācijas “Meka” vai “Kannas” – viens no vecākajiem un prestižākajiem animācijas festivāliem pasaulē. Filmas “Mans mīļākais karš” producents Guntis Trekteris no studijas “Ego Media” stāsta, ka šogad festivāls notiks tiešsaistē, un varbūt tas esot vēl labāk.

"Lielajos festivālos zālē var ieiet kādi tūkstoš vai divtūkstoš cilvēku, katrai filmai ir divi vai trīs seansi. Bet šajā gadījumā faktiski visiem 20 000 virtuāli akreditētajiem festivāla viesiem ir iespējams visas filmas arī noskatīties. Man liekas, ka tas ir ļoti labi, jo mūsu stāstus redz arvien vairāk cilvēku visā pasaulē," norāda Trekteris.

"Ego Media" ar Ilzi Burkovsku-Jakobsenu sadarbojas jau vairāk nekā 15 gadu. Trekteris atklāj, ka viņu aizķēris režisores rosinājums veidot filmu par to, ko domāja un kā jutās padomju laikā augušās paaudzes, jo šādu stāstu Latvijas kinomākslā trūkst.

"Jā, ir filmas par vēsturiskiem notikumiem, par karu, spiegiem un visu ko, bet tieši filmas par tādām sajūtām – kā tajā laikā atrast sevi un nonākt pie kaut kādas identitātes – , ir ļoti maz. Domāju, ka tā ir vērtīga pieredze – gan tiem, kas dzīvojuši tajā laikā, gan nākamajām paaudzēm. (..) Pieļauju, ka bija jāpaiet kaut kādam laika periodam, kurā apskatījām citas tēmas – lielos vēsturiskos notikumus, procesus, par kuriem ilgu laiku netika ne rakstītas grāmatas, ne taisītas filmas.

Un tagad ir pienācis laiks pievērsties pašam cilvēkam, iet dziļāk viņa sajūtās, emocijās, domās," saka Trekteris.

Filma saņēmusi finansējumu gan no Nacionālā kino centra un Valsts kultūrkapitāla fonda, gan privātiem atbalstītājiem – trūkstošos deviņus tūkstošus eiro tai saziedoja pūļa finansēšanas platformā "Projektu banka".

Starptautisko pirmizrādi Ilzes Burkovskas-Jakobsenas dokumentālā animācijas filma "Mans mīļākais karš" piedzīvos Ansī filmu festivālā, kas notiks no 15. līdz 30. jūnijam. Latvijas pirmizrāde tiek plānota šā gada rudenī.