Lakučs atklāj aizkulises: Daži uzskatīja, ka es BMX neko neesmu devis…

Par iemeslu pamest Latvijas BMX izlases galvenā trenera amatu daļēji kalpojis kritiķu nepamatotais viedoklis, ka speciālists neko neesot sasniedzis, kā arī jauni čempioni nav izauguši, sarunā ar aģentūru LETA stāsta bijušais valstsvienības stūrmanis un divu olimpisko spēļu dalībnieks Ivo Lakučs.

Jau ziņots, ka Latvijas Riteņbraukšanas federācijas (LRF) padome pagājušās nedēļas ceturtdienā ir pieņēmusi BMX kubu padomes priekšlikumu par līdzšinējā Latvijas BMX izlases galvenā trenera Lakuča atsaukšanu no ieņemama amata. BMX klubu padomes priekšlikuma pamatā ir Lakuča iesniegums, kurā viņš lūdz atbrīvot sevi no Latvijas BMX izlases galvenā trenera amata. Šajā amatā tituliem bagātais treneris bija no 2013.gada.

Pats speciālists skaidro, ka no BMX nekur tālu nav aizgājis, taču apstākļi, kādos nācies strādāt, vairs nebija paciešami.

“Pavisam prom neesmu aizgājis, tikai atstāju Latvijas BMX izlases galvenā trenera amatu, jo nevēlējos visu laiku domāt par to, kā man darīt darbu, lai es netiktu nomelnots vai aprunāts,” savu iepriekšējās nedēļas lēmumu pamest Latvijas izlases trenera posteni skaidro Lakučs. “Pēdējā laikā bija tā, ka tika gaidīta ikviena mana kļūda, lai oponenti mani par to varētu “izvazāt” un vēlāk pagriezt situāciju sev vēlamā gaismā.”

“Reāli sanāca, ka tiek traucēts darbs. Tāpat jaunu projektu apjaušana palika sarežģīta, un arī attīstīties nebija iespējams. Sapratu, ka šādā vidē strādāt nav viegli. Tā tas vienkārši ir – visa informācija tika pagriezta pilnīgi pretēji tam, kā lietas notika. Apkārt sastāsta sazin ko, klīst runas un tamlīdzīgi.”

Lakučs neslēpa, ka vieni no lielākajiem “pretiniekiem” bijuši BMX klubu audzēkņu vecāki, kuru atvases, iespējams, kaut kādā mērā tika apdalītas, lai arī ne speciāli.

“No federācijas puses bija liels atbalsts, bet pretēja attieksme bija no BMX klubu vecākiem, kuri aktīvāk iesaistījās dažādu jautājumu risināšanā. Varbūt dažiem no viņu bērniem tika skaļāk uzkliegts, vai kaut kas noņemts – tiešām nezinu,” skaidro speciālists. “Patiesībā jau ilgtermiņā vecāki, treneri un klubu padome apzināti rīkojās, tā kā viņi rīkojās.”

“Starp viņiem bija arī daži treneri, kuri caur audzināmo vecākiem, virzīja konkrētus procesus. Nevar jau pārmest – ambiciozi cilvēki. Valmierā tagad ir uzcelta trase… Tomēr vienmēr būs kāds, kurš bļaus, kāpēc tieši Valmierā!” teica Lakučs.

Savā atlūgumā Lakučs norādīja, ka vairs nav spējis strādāt apstākļos, kad apkārtējie apšauba viņas kompetences. “Ir bijušas vairākas sanāksmes, kurās man neizdevās piedalīties, bet daži jaunie vecāki, kuri šajā sportā ir salīdzinoši nesen, uzskatīja, ka es BMX neko neesmu devis, un neviens sportists nav izaudzināts,” absurdo situāciju ieskicē viens no šī sporta veida aizsācējiem Latvijā.

“Kritiķi teica, ka es neko neesmu sasniedzis. Neviens mans audzēknis neko nav izdarījis, un jauni čempioni nav izauguši. Māris Štrombergs vispār pats parādījās un uzkrita man uz pleciem. Patiesībā tas esot bijis Māra nopelns, jo visu esmu “izvilcis” viņa dēļ. Šādus un vēl vairākus pārmetumus es dzirdēju,” stāstīja Lakučs.

Eļļu ugunij pielēja arī šobrīdējā sasniegumu pauze BMX, jo pēc Štromberga dominances, citiem sportistiem ar tik augstvērtīgiem rezultātiem nav izdevies paspīdēt.

“Skaidrs, ka Māra vairs nav, un līdz ar to arī rezultāti ir vājāki. Šobrīd mums ir pieci treneri un četri braucēji… Dzirdu tenkas, ka neviens sportists pie manis vairs negribot trenēties, jo es esot slikts un bez pieredzes,” smejoties saka Lakučs. “Ar šādiem stāstiem man ik pa laikam nācās saskarties, taču esmu pateicīgs, ka vēl ir braucēji, kuri man uzticas.”

“Arī pēc vasarā notikušā Eiropas čempionāta neviens no latviešiem nepienāca klāt, lai pateiktu paldies man, federācijai vai pārējiem organizatoriem par pasākumu, kas pirmo reizi vēsturē norisinājās Latvijā, jo īpaši Valmierā. Citu valstu dalībnieki un fani vēl tagad mēdz uzrakstīt, cik lieliski noorganizētas bija sacensības, bet man šeit jāklausās kaut kas par kompetencēm,” atklāja Lakučs.

Par savu lēmumu un saņemtajām negācijām Lakučs arī aprunājies ar Štrombergu, kurš izpratis situāciju un paudis atbalstu sava bijušā trenera solim. “Ar Māri aprunājāmies, jo kopā strādājam ļoti daudzus gadus, un kontaktu regulāri uzturam arī šobrīd. Viņš uzreiz pateica, ka esmu pieņēmis pareizo lēmumu. Māris nešaubījās, ka BMX atkal piedzīvos labos gadus, bet es tikmēr ar mierīgu sirdi varu nedaudz no tā atpūsties.”

Lakučs pauž, ka klubu padomes sēdē vairāki dalībnieki atturējušies no balsojuma par to, vai atstāt viņu par izlases galveno treneri, tāpēc nevar teikt, ka saņemta neuzticība no apkārtējiem. Tomēr vērā jāņem bija fakts, kādu spiedienu izdarīja bērnu vecāki.

“Ja man saka, ka bērni uz mani skatās ar lielām acīm, bet es visus netrenēju – tas, tomēr nedaudz “iegrauzās”,” saka bijušais BMX izlases treneris.

Ilggadējais Latvijas BMX izlases speciālists uzsver, ka viens to visu darba apjomu nebūtu paveicis, tāpēc arī savā atlūguma īpaši pateicies federācijas un citu līdzcilvēku atbalstam.

“Viss darbs, ko esmu izdarījis, kamēr strādāju par treneri… Tas viss ir pateicoties federācijas atbalstam, kā arī cilvēkiem, kurus es pats 2012.gadā uzrunāju, redzot to attīstības virzienu, kas mums būtu nepieciešams. Viens es noteikti nebiju darītājs, jo nereti man bez trenera pienākumiem, bija arī jāveic visa sporta veida plānošana, bāzes radīšana un cita veida plānošana,” par saspringto darba ikdienu stāsta Lakučs.

“Federācija sniedza atbalstu, jo citādi tas būtu bezcerīgi. Viņi saprata, ka cīnos ar vējdzirnavām, tāpēc arī mans lēmums tika atbalstīts, lai arī šis jautājums bija pacelts balsojumā, aicinot iet tālāk, bet diemžēl, kādu reizi šai dienai bija jāpienāk,” secināja Lakučs.

Lai arī pēdējais nogrieznis kā valstsvienības galvenajam trenerim nebija tas priecīgākais, Lakučs aizvadīto gadu vērtē ļoti pozitīvi, neslēpjot gandarījumu par to, kādas iespējas šobrīd Latvijai ir BMX sportā.

“Protams, nevaru noliegt, cik patiesībā lielisks bija šis gads. Latvijas BMX sportā, manuprāt, sasniedzām teju vai griestus, jo beidzot arī mums ir augstas klases treniņu bāze. Tās esamību varbūt nesajutīsim pirmajā gadā, bet nākamajos posmos un īpaši ziemās, jutīsim, ka mums ir savas telpas, kur ieiet dušā un darīt pārējās nepieciešamās lietas,” pārliecināts par Latvijas BMX nākotnes drošību ir pieredzējušais speciālists.

“Esmu priecīgs, ka tikai “nieka” septiņos gados esam šo atveduši uz Latviju. Sākumā bija oponenti, kuri nostājās pretim, sakot, ka citās vietās esot lērums trašu, tomēr ir jāatver acis un jāpaskatās tālākā nākotnē.Jūtos patiesi lepns par BMX un tā attīstību. Jā, varbūt zaudējām dažus gadus ar trases būvniecību, tomēr esmu lepns, ka mums tagad ir pamats. Esam tikuši līdz šim sporta veidam – mums ir trase, infrastruktūra un pārējās nepieciešamās lietas. Šobrīd to visu atliek uzturēt un turpināt strādāt vairāk ar darbiem, nevis muti,” skaidroja Lakučs.

Valmierietis, kurš karjeras laikā divreiz arī piedalījās Olimpiādē, norāda, ka pats būtu ļoti apmierināts, ja šādu infrastruktūru saņemtu, pašam uzsākot trenera darbu.

“Godīgi sakot, es būtu priecīgs šodien šādā līmeni saņemt visu sistēmu, ja man būtu jāsāk darbs. Ja es būtu jaunais treneris, tiešām priecātos par šiem apstākļiem,” atklāj Lakučs.

Atbildot uz jautājumu, ko vēl neizdevās izdarīt, Lakučs norāda, ka sportiskie rezultāti vienmēr ir patīkami.

“Domāju, ka Eiropas čempionāts mums bija atskaites punkts. Tās bija pēdējās lapas grāmatai, kuras vāks jau ir aizvērts, bet tagad jāsāk jaunas vēstures ieraksti,” par neizdarītajiem darbiem stāsta Lakučs. “Man pašam allaž gribējies būt labākam. Sportiskais rezultāts man vienmēr bijis galvenais.”

“Tagad, strādājot ar Kristenu Krīgeru un Vanesu Buldinsku, esam sasnieguši progresu, bet ne līdz galam to, ko es vēlētos. Man laikam tā nepadarītā sajūta ir par to, ka savās mājās Eiropas čempionātā, mūsējiem neizdevās iekļūt finālā. Kristens palika pirmais aiz strīpas. Viņa iekļūšana finālā – tas man būtu bijis kā saldais ēdiens, pēc kura varētu teikt, ka viss ir izdarīts,” atzina Lakučs.

Savukārt nākotni pieredzējušais BMX speciālists saista vienīgi ar sportu un Valmieras pilsētu, kurā pats reiz spēra savus pirmos soļus sportā.

“Man BMX ir sirdī jau no bērnu kājas. Domāju, ka esmu viens no retajiem, kurš ar to ņemas jau no deviņu gadu vecuma, neizlaižot teju necik. Man tiešām patīk strādāt ar bērniem, tāpēc jau pusgadu darbojos ar viņiem,” nākotni ieskicē bijušais BMX braucējs. “Paralēli tam noteikti darbošos arī ar citiem sportistiem, ko minēju arī savā atlūgumā.”

“Domāju, ka tagad man būs nedaudz vieglāk, jo varēšu paeksperimentēt, padomāt kaut ko jaunu – metodes, treniņu plānus vai ko citu. Jādodas pretim nākamajiem mērķiem. Īstermiņā tā noteikti ir Olimpiāde, uz kuru mēs varam tikt. Tālu es nekur nepazudīšu un palikšu sportā. Ir daži radniecīgi sporta veidi, kuri izrādījuši interesi. No sporta prom neiešu,” pauda Lakučs.

LRF padome Lakuču par BMX izlases galveno treneri apstiprināja 2013.gadā pēc tam, kad tikai dažus mēnešu iepriekš viņa audzēknis Māris Štrombergs otro reizi karjerā izcīnīja zelta medaļu Olimpiādes spēlēs Londonā.

Septiņu gadu laikā pēc Lakuča iniciatīvas un darba tika ieviesta un laika gaitā pilnveidota Latvijas BMX sistēma. Tāpat tika izveidotas uz objektīviem un saprotamiem kritērijiem balstītas Latvijas pieaugušo un jaunatnes izlases, izveidota Latvijas nacionālā BMX sacensību sistēma un piesaistīts ilgstošs titula atbalstītājs.

40 gadus vecais Lakučs 2000.gadā piedalījās Sidnejas olimpiskajās spēlēs kā treka riteņbraucējs, bet astoņus gadus vēlāk Pekinā viņš startēja jau BMX riteņbraukšanā.