Uzticamo papagaiļu tirināšanās

Šoreiz tumsiņā! – izlēma pensionēto padomju ofiņu sievas, iespaidojušās no tā, cik jauki vakara tumsā nesen izskatījās pasākums Staro Rīga, un savīkšīja vajadzīgos karogus: Krievijas Federācijas, okupētās Krimas un Krievijas kara flotes. Frosja vientiesīgi pajautāja: a priekš kam tos divus pēdējos? Muļķe, kad iesim okupēt Zabludovkas jūras šaurumu, kara flote noderēs! – atcirta Taņuša. Bet Krievijas Federācijas trikolors – par to jau tāpat skaidrs, cik tad ilgi vairs jāgaida: agrāk vai vēlāk visās skolās atgriezīsies krievu valoda, un tad visi atkal dzīvosim nelokāmā tautu draudzībā un ēdīsim garšīgo plombīru.

Un tā pirms dažām dienām pārsteigtie rīdzinieki atkal ieraudzīja vecišķu indivīdu bariņu ar minētajiem karogiem un plakātiem, kas aicināja iet «no tumsas pie brīvības», par šā gājiena apgaismojošo mācībvalodu izvēloties, protams, krievu valodu. «Tauta nav padevusies un turpina uzstāt uz mācībvalodas izvēlēs brīvības Latvijā,» Latvijas krievu savienības līdzpriekšsēdētājs, viens no galvenajiem mācīties gribētājiem Miroslavs Mitrofanovs apliecināja «tautas» nepadošanos, ilustrējot to ar kabatas lukturīšiem un ieslēgtiem telefonu ekrāniem, tā veidojot krievisku gaismas plūsmu latviskās tumsas kliedēšanai...

Jocīgi cilvēki. Kurš liedz to prieku mācīties krieviski? Krievija taču tepat blakus, brauciet un mācieties! Bet jauniešus, kuru dzimtā valoda ir krievu un kuri mācās Latvijas skolās, nevajag uzskatīt par tikpat glupiem kā šie demonstrētāji/lukturīšu nēsātāji, kuri, dzīvodami Latvijā gadu desmitiem, nav spējuši apgūt latviešu valodu un saprast, ka te ir Latvija, nevis Krievija. Kaut kā nav arī manīts, ka šādas «demonstrācijas» ar tēmu «gribu mācīties krieviski» notiktu kādā Eiropas valstī...

Bet ja tik vien tās bēdas būtu kā daždesmit koridora izglītību ieguvušu īpatņu prāta mazspējas demonstrēšana... Krievu valodu kā Krievijas «maigo ieroci» ir definējis kaimiņzemes Putins, un šeit, Latvijā, viņam ir daudz uzticamu papagaiļu, piedodiet, krievu skolu aizstāvju. Viena no tādām ir Jūrmalas domes deputāte Elizabete Krivcova (Saskaņa), kura musina vecākus sūdzēties Eiropas institūcijās. Viņa uzskata, ka prasība mācīties latviešu valodā pārkāpj mazākumtautību tiesības saglabāt savu valodu un kultūras savdabību. Nez kurš gan to ir liedzis? Un kādā veidā «valodas un kultūras savdabību» saglabā tie krievvalodīgie, kuru tūkstoši apdzīvo minētās Eiropas valstis? Organizē tautas deju pulciņus un piedalās dziesmu svētkos? Vai vienkārši deklarē, ka visas pasaules vietas un nevietas, kur viņi atrodas, ir «russkij mir»?

Vēl viens krievu skolu aizstāvis ir Krievijas vēstnieks Latvijā Jevgeņijs Lukjanovs. Viņš nekautrējas intervijā latviešu laikrakstam paust lielkrievnieciski šovinistiskus apgalvojumus: «Rodas iespaids, ka esošā koalīcija uzņēmusi striktu kursu uz nacionālas, monoetniskas valsts veidošanu. Valsts vara pat neslēpj, ka veido sabiedrību uz tā sauktā latviskuma bāzes.» Skat, nelietīgie latviešu nacionālisti uzdrošinās veidot savu valsti uz «tā sauktā latviskuma bāzes»! Un nevis uz krievnieciskuma bāzes! Kādi nepateicīgi nelieši... Mēs viņiem atnesām kultūru un uzplaukumu, bet viņi mums iespļauj sejā. Tikpat sašutis vēstnieks turpina: ««Latviskums» (..) tiek uztiepts ar varu: bērniem no krievvalodīgo ģimenēm tagad liegta iespēja gūt pilnvērtīgu izglītību dzimtajā valodā, neraugoties uz daudzajiem viņu vecāku un skolotāju masu protestiem. (..) koalīcija vēlas, lai arī pirmsskolas izglītība pastāv latviešu valodā.» Ārprāts! Nacionālā valstī krievvalodīgajiem vajadzēs mācīties valsts valodā! Tas ir kas nedzirdēts!

Bezkaunība un nekultūra ir raksturīgas iezīmes okupētājvalsts ideoloģijas nesējiem, kaut arī okupācija jau sen beigusies. Bet šī infekcija paliek, un tā ir tikpat lipīga kā agrāk. Dažādu tirliņu demonstrācijas ir mazākā bēda, daudz bīstamāki ir it kā pieklājīgās frāzēs izteiktie apgalvojumi par nabaga nespējnieku eksistenciālajām sāpēm, saskaroties ar valsts valodu un tās asinskārajiem aizstāvjiem. Kaut arī Satversmes tiesa jau divreiz ir atzinusi latviešu valodas lietojumu par tiesisku, valsts grāvējiem - latviešu valodas ienaidniekiem - joprojām nav miera, un viņi turpina tirināties. Jautājums līdz ar to ir tikai viens: cik ilgi tiks oficiāli balstīta šī situācija, aizbildinoties ar demokrātiju?

Lasīt visu